Kā radās IndieJānis. Biogrāfiska melodrāma.

Tāpat kā ar Foresta Gampa acīm mēs varējām ielūkoties noteiktā Amerikas vēstures nogrieznī, es esmu liecinieks Brežņeva stagnācijai, Gorbačova perestroikai, PSRS sabrukumam, Latvijas suverenitātes atgūšanai un Craft alus ienākšanai alus telpā. 

Mana pirmā saskarsme ar alu notika 6 gadu vecumā (apmēram 1979.gads), kad man, dzīvojot Latgalē pie vectēva māsas, bija iespēja redzēt, kā top alus talcinieku un ikdienas palīgu atalgošanai par sīkiem piemājas saimniecības darbiem - govs aploka saremontēšana, lauka uzaršana, u.tml.  Tante bija gados un ar mazu pensiju, tapēc šis motivējošais dzēriens bija viņas vienīgā valūta un vietējo plenču ieguldītā darba apjoma vērtības mērs. Mūsdienās priekš tam izmanto naudu, bet tad bija citi laiki - cilvēki bija sirsnīgāki un visu nemērīja naudā.

Alus recepte bija gaužām vienkārša - izkaltētas rupjmaizes garozas ietina marlē un aplēja ar vārošu ūdeni. Tad šim garozu ekstraktam pievienoja cukuru, atdzesēja, salēja alumīnija piena kannā un atstāja maizes rauga pārziņā. Tā nu es sēdēju pie malkas plīts , aitādas vestītē un raibās, adītās zeķēs un vēroju šo alķīmiskās burvības izrādi. Virtuve smaržoja pēc skābeni grauzdētas maizes. Redzot, kā cukurs izkūst tumšajā garozu nolējumā, es apskaudu savas tantes klientus un sadarbības partnerus.

Vēlāk gadījās redzēt, kā krusttēva ģimenē brūvēja alu koka kubulā no miežu iesala.  Zināt, visi tie pigori, ko tagad daudzi atceras ar sentimentu par sentēvu alus brūvēšanu? Domāju, ka izmaiņas manā DNS notika tomēr tantes virtuvītē. Tad vēl, protams, man galvā nebija dzimis plāns par Craft alus  darītavas IndieJānis izveidi, bet gēnu spirāles jau bija uzmetušas pareizo cilpu.

Tad pienāca skolas gadi un bija jāpārvācas atpakaļ pie senčiem uz Rīgu. Tā nu dzīve mani svaidīja no vienas klases uz otru, līdz paaugoties, mani sāka interesēt dažādi buržuju izdomāti apģērbi, kurus varēja iegādāties pie nereģistrētajiem komersantiem, tautā sauktiem par farcovšikiem. Džinsi maksāja vienu mēnešalgu un mani vecāki neuzskatīja par pareizu nopirkt man džinsus un pakārt zobus vadzī. Tādēļ apmēram 16 gadu vecumā (1989. gads) es sāku dzīt kandžu un to tirgot. Bija Garbačova pretalkohola kampaņa un šnabis veikalos bija pieejams ļoti ierobežoti. Tapēc manam produktam bija labs noiets, kaut arī man nebija ne mājaslapas, ne Facebook profila.

Visa tā kandžas būšana ļoti aizrāva manu zinātkāro galvu un mācības skolā nedaudz atkāpās otrajā plānā. Nācās iet strādāt. Pamētājos pa visādām mehāniskajām darbnīcām, apguvu metināšanu, virpošanu , frēzēšanu utt, kas palīdzēja izgatavot kvalitatīvus destilācijas agregātus un piedāvāt tos citiem craftsmeniem. Mana iekārta bija īpaši populāra pie čigānu baroniem. 

Tā nu, nomainot kārtējo darba vietu, es , joprojām 16 gadus jauns, nonācu alus fabrikā Rīga par iekāru regulētāja/mehāniķa mācekli. Fabrika atradās Gorkija un Sarkanarmijas ielu krustojumā. Tagad Valdemāra un Bruņinieku. Pašlaik nelielu daļu no tās teritorijas aizņem pilsētas bārs VEST. 

Te nu es beidzot varēju būt pilna alus ražošanas cikla liecinieks. No graudu iesalēšanas līdz gatavā alus iepildīšanai pudelē. Visur iekārtas lūza un man kā mehāniķim bija jāskrien kaut ko pielabot. Tā kā pieredzējušie mehāniķi parasti bija spējīgi izvilkt tikai līdz pusdienlaikam, tad man, kurš alkoholam vispār nepieskārās, bija darba pilnas rokas.

Tad pienāca Atmoda. Strādāt alus fabrikā un tirgot kandžu vairs nebija izdevīgi. Algas fabrikā bija zemas, bet 00-24 strādājošie kioski spēja piedāvāt vislabāko alkoholu no visas pasaules.

Tad nu alus atkal pazuda no mana redze loka, līdz 2008.gadam. Uz to brīdi man bija būvniecības bizness Norvēģijā, bet sakarā ar krīzi, lielākā daļa norvēģu NĪ atīstītāju nobankrotēja un attiecīgi darba apjoms samazinājās par 80%. No manā firmā 14 strādājošajiem džekiem, nācās atlaist lielāko daļu un es sāku domāt, ka vajag kaut kādu biznesu, kurš nav pakļauts šiem pasaules finanšu krīžu cikliem. Tad nu atcerējos jaunību un sapratu - jāražo viskijs, bet pilnīgi legāli. Ideālais produkts kurš nebojājas un, ja realizācija ievelkas, tad stāvot noliktavā, tas kļūst tikai dārgāks, atšķirībā no piena.

Protams, par savu ieceri zibenīgi izlielījos visiem darugiem un paziņām, no kuriem daļa smalkjūtīgi paklusēja, bet daļa ieteica, lai vispirms kaut vai alu uzbrūvēju, ko viņi tad varētu nodegustēt un novērtēt manu kvalifikāciju. Tā kā alus brūvēšanas process ir ļoti līdzīgs viskija brāgas pagatavošanas procesam, tad sāku ar alu. Tas bija 2008.gads. Izlasīju visu internetu, pasūtīju no Amerikas kaudzi ar grāmatām (kopā kādas 40 gab.). Okupēju sev mājās vienu istabu, kuru ar domu spēku pārvērtu par mini alus darītavu. 


Izejvielas alus brūvēšanai Latvijā uz to brīdi nevarēja nopirkt nekādas. Viens veikaliņš bija Lietuvā, Biržos, kur varēja dabūt šo to, daļu izejvielu vedu no Norvēģijas, jo tur mājbrūvēšana, pateicoties viņu komunistiskā režīma izraisītajam alus deficītam veikalu plauktos, bija populāra jau ļoti sen. Attiecīgi, lai arī dārgi, bet tomēr varēju tikt pie labiem apiņiem un raugiem. Iesalu pirku leišos. Atceros ka pirmie brūvējumi tapa ar šampanieša raugu, jo tas pēc sugas ir tuvāks lāgera raugam. Lāgera raugu priekš maziem mājbrūvēšanas apjomiem vispār nevarēja dabūt - ne leišos, ne Latvijā, ne Norvēģijā.  Tā nu lasot grāmatas, brūvējot, rokot internetu, uzdūros blogam dzerualu.lv

Šajā blogā autors (Atis Rektiņš) , kurš daudz ceļoja un bija kādu laiku arī pavandījies pa ASV, aprakstīja savu saskarsmi ar dažādiem brīnumainiem aliem. Visādi IPA, Saisoni, Lambiki, Qadrupel, Bock un kas tik vēl ne. Lasīju viņa blogu kā Žila Verna fantastikas romānu. Tajā pašā laikā man pašam alus sanāca ļoti pieklājīgs un dzerams. Nolēmu uzrakstīt Atim, lai atbrauc ciemos un noprovē Latvijas Craftalu - cik tad var visu laiku slavināt to ārzemniekus? Atbrauca paprovēja, atzina par labu esam un nolēmām, ka vajag popularizēt to mājbrūvēšanu pie mums. 

Pirmais Latvijas Mājbrūvētāju Kongress notika manas mājas pagalmā Purvciemā. Kaut kad notika arī otrais un laikam trešais saiets. Ap 2009.gadu Atis izteica domu, ka vajag dibināt biedrību, kura popularizētu laba un daudzveidīga alus parādīšanos Latvijā. Tā nu es, Jānis Rudzītis, Atis Rektiņš un vēl viens kaislīgs mājbrūvētājs Edgars Melnis (tas, kurš vēlāk izveidoja alus darītavu Labietis) nodibinājām biedrību Kustība Par Labu Alu (KUPLA).

Kustība uzņēma apgriezienus, vairoja laba alus entuziastu pulku, bet es turpināju sapņot par savu brūzi un brūvēt, brūvēt un vēlreiz brūvēt. No Kuplas biedriem un līdzjutējiem ir izaugušas tādas mazās alus darītavas kā Labietis, Malduguns, Viedi, Barda un nu jau IndieJānis. Arī daudzas citas jaunās, mazās alusdarītavas, ja arī nav tieši piedalījušies Kupla aktivitātēs, tad katrā ziņā lielāko daļu informācijas par brūvēšanu ir smēlušies no Kuplas foruma.

Tā nu varētu teikt, ka gandrīz vai esmu stāvējis pie Latvijas Craft alus atīstības šūpuļa un pat mērcējis šim mazulim knupīti gardā alū, lai bērniņš aug liels un resns.

Manas tālākās gaitas ar visām bildēm ir aplūkojamas sadaļā  Galerija.

Vēl tikai neliels skaidrojums,  ko tad īsti nozīmē nosaukums IndieJānis. Par Jānis tā kā būtu skaidrs, bet tas Indie....??!!! Viss ir pavisam vienkārši un sarežģīti vienlaikus. Kā jau iepriekš pieminēju, tad mazās alus darītavas, kurās pats dibinātājs ir arī aldaris un, kuram tā ir sirdslieta un kurš vēlas saglabāt savu radošo brīvību, nevis iet masu patēriņa spiediena pavadā ,mēdz apzīmēt ar angļu valodas terminu Craft, ko varētu pārnesti tulkot, kā Radoša Amatniecība. Mazo Craft brūžu popularitāte pasaulē pieaug tik strauji, ka lielās multinacionālās alusdarītavas arī sāk saviem piešķirt Craft apzīmējumu, jo terminu Premium viņi jau ir paspējuši degradēt, bet tirgus daļu zaudēt taču negribas, un tapēc vajag uzsēsties uz Craft viļņa. Tai skaitā viņi arī pārpērk daudz mazās Craft alus darītavas. Līdz ar to, termins Craft drīz tiks degradēts tieši tāpat kā savulaik Premium. Lai kaut kā uzsvērtu savu atšķirību es izvēlos dzīvot zem Indie (independent - neatkarīgs) karoga. Kā dzied Inokentijs Mārpls - bet mūs nopirkt nevar, mūs nopirkt nevar !

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .